Aizpagājušajā nedēļas nogalē nolēmam pabraukāties ar laivām. Šogad maršruta izvēle krita uz Abavu- posmā no Rendas tilta līdz Nabas ezeriem. Kopumā pa divām dienām ar nesaspringtu airēšanu nobraucām 42 km. Lai ietaupītu dārgo rīta miegu daļa no mūsu sastāva izbraucām jau piektdienas vakarā un noenkurojāmies pie Rendas tilta netālajā pļaviņā...

 Jāteic, ka uz veikalu vai kādu maltīti vakarā nav ko cerēt. Viss ir slēgts. Brīva daba, svaigs gaiss, ugunskurs, desas, kāds aliņš un laba kompānija vienmēr izraisa tikai tās labākās emocijas. Naktī sagaidījām vietējos čaļus, kuriem kā jau visās kārtīgās Latvijas pilsētās, ciemos un miestiņos, vienīgā lādzīgā nodarbe ir paņemt kādu grādīgo un vazāties apkārt. Puiši bija +/- pieklājīgi. Neviens neatteicās arī no pusizdzertiem aliņiem. Aprunājāmies, kā šiem iet un kas mēs tādi, un šķīrāmies kā draugi. No rīta sapakojām teltis un sagaidījām pārējos laivotājus, kuri vēl pēdējo nakti nenocietrās neizmantot mīkstās gultiņas. Šo raito rīta darbošanos pārtrauca mašīnu aizdzīšana līdz galapunktam. Nācās nedaudz pagaidīt, bet daži izmantoja šo laiku lietderīgi, lai iesildītos pirms lielās airēšanas. Būtībā tas arī lielos vilcienos viss... Tālāk sākas airēšana, dziesmu dziedāšana, uzpildīšanās, airēšanas, uzpildīšanās, nakts, airēšana, uzpildīšanās, dziesmu dziedāšana finišs, uzvaras pelde un uzpildīšanās. Pati upe brīžiem ir bez straumes, bet brīžiem ir ar krācītēm- tas nedaudz atsvaidzina un spiež sakoncentrēties, lai neuzdurtos uz kāda zemūdens akmeņa. Pārsvarā visu laiku sanāk braukt caur mežu. Daba tur tiešām skaista. Krasti stāvi, brīžiem ar skaistām smilšu iežu klintīm. Skatu nedaudz pabojā neiztrūkstošie uzraksti: "Ļoha 2007", "Ja zģes bil" utt., bet visā visumā daba ir neskarta. Maršruta vidusposmā iekārtotas vairākas telts vietas ar norādēm, kur atrodies un cik vēl tālu jābrauc. Skats mainās iebraucot Ventā, upe kļūst platāka, krasti lēzenāki un manāmas arī pirmās civilizācijas pazīmes. Pirmo reizi mūžā dabūju kaut kādu karsoni no pārsauļošanās. Sajūtas gan nav tās labākās- nenormāla depresija, bet laivošana nav īstā vieta kur skumt, tātad- jāuzpildās. Sanāca vēl viena neražiņa- iekāpu ūdenī un pazaudēju čības. Biju nedaudz pārsteigts, kad kādus 10 cm no krasta iegrimu dubļos līdz ceļiem. Vārdu sakot, nepilnas 3 neaizmirstamas dienas prom no civilizācijas, mobilo telefonu sakariem, mašīnām, pēļu gultām un visādām citādām ikdienišķām ekstrām.

Tātad mans ieteikums- braucam dabā izairēties! 

Info par šo un arī citiem maršrutiem ŠEIT